Digitālajā laikmetā mūzika nonāk līdz klausītājam pavisam citā veidā nekā agrāk. Nav vairs jāstāv rindā radio playlistēs vai jāgaida žurnālistu atsaucība – teorētiski ikviens mūziķis var publicēt savu mūziku tiešsaistē un sasniegt auditoriju visā pasaulē. Tomēr šo procesu vada algoritmi – neredzama sistēma, kas izvēlas, ko mēs dzirdam un ko nepamanām.

Mazajiem Latvijas māksliniekiem, kuri darbojas nišās, eksperimentālajā mūzikā, repā, indie vai elektroniskajā skatuvē, jautājums kļūst īpaši aktuāls: vai algoritmi palīdz viņu balsij izskanēt, vai tieši pretēji – apslāpē to? Atbilde nav vienkārša, jo algoritmi ir vienlaikus gan iespēja, gan izaicinājums.

Kā darbojas mūzikas algoritmi: neredzamā atlase

Lai saprastu algoritmu ietekmi, vispirms ir jāsaprot to loģika. Straumēšanas platformās kā Spotify, YouTube un TikTok algoritmi analizē klausītāju uzvedību: ko viņi klausās līdz galam, ko pārlec, pie kā atgriežas. Šī informācija tiek izmantota, lai prognozētu, kāda mūzika kādam lietotājam būtu patīkama, un pēc tam izveidotu personalizētas atskaņošanas sarakstu plūsmas.

No vienas puses tas šķiet labi – cilvēki dzird mūziku, kas viņiem tiešām patīk. No otras – algoritmi dod priekšroku tam, kas jau ir populārs, tādējādi pastiprinot atpazīstamību tiem, kuru mūzika jau tiek klausīta lielos apjomos. Mazie mākslinieki nonāk situācijā, kurā viņiem ir jāizlaužas nevis cauri “industrijai”, bet cauri platformu matemātikai.

Rīgā un Latvijā tas rada īpašu problēmu: neliela populācijas dēļ vietējie klausīšanās apjomi ir pieticīgāki, kas algoritmiskajā sistēmā samazina iespēju tikt ieteiktiem tālāk.

Kā algoritmi var palīdzēt mazajiem Latvijas māksliniekiem?

Šeit svarīgi saprast, ka algoritmi nav viennozīmīgi slikti. Patiesībā tie var būt ļoti vērtīgs instruments, ja mūziķis saprot, kā ar tiem strādāt.

Personīgais ceļš līdz klausītājam

Algoritmi veido nišas auditorijas, kas nebalstās uz ģeogrāfiju. Mazs Latvijas mākslinieks var atrast fanus Japānā, Kanādā vai Berlīnē. Tas ir īpaši svarīgi tiem, kas rada eksperimentālu vai ļoti specifisku mūziku, kura vietējā vidē var šķist “nepiemērota” vai pārāk šaura.

Neatkarība no industrijas vārtsargiem

Agrāk bija nepieciešami:

• radio redaktori, kas atlasīja mūziku ēteram,
  
• žurnālisti, kas izlēma, par ko rakstīt,
  
• ierakstu kompānijas, kas investēja reklāmā.

Tagad mākslinieks pats var publicēt dziesmu un iegūt auditoriju, ja tā rezonē ar klausītājiem.

Autentiskums kā priekšrocība

Algoritmi bieži pastiprina saturu, kas izraisa emocionālu reakciju. Mazajiem māksliniekiem ir vieglāk saglabāt autentisku un personisku stylu, kas algoritmiskajā plūsmā var izcelties tieši ar savu neatveidoto skanējumu.

Tādēļ algoritmi var būt kā ceļš uz starptautisku atpazīstamību, ja mākslinieks spēj apvienot radošumu ar stratēģisku domāšanu.

Kur algoritmi kaitē: anonimitātes un konkurences slazds

Tomēr pozitīvie aspekti nepadara algoritmus automātiski labvēlīgus. Mazie Latvijas mākslinieki saskaras ar vairākām reālām barjerām.

Platformu prioritāte – jau populārie mākslinieki

Algoritmi darbojas pēc principa: ja cilvēki to klausās, tad iesakām vēl vairāk. Tas rada “snowball” efektu: lielie kļūst lielāki, mazie paliek mazāki. Arī Latvijā šo var redzēt skaidri – Top 50 playlistēs dominē jau pazīstami vārdi, tikmēr jaunpienācējiem ir grūti tikt pamanītiem.

Ātrā patēriņa ritms

Platformas favorizē īsus, ātri “saprotamus” fragmentus, kurus var izmantot TikTok vai Reels. Tas var likt māksliniekiem pielāgot savu skanējumu platformu prasībām, nevis savam mākslinieciskajam redzējumam.

Spiediens uz pastāvīgu aktivitāti

Lai algoritms uzturētu mūzikas plūsmas redzamību, māksliniekam ir jāpublicē bieži un konsekventi. Mazajiem Latvijas māksliniekiem, kuri nereti strādā pilnas slodzes darbus ārpus mākslas, tas ir smags slogs. Rezultātā kvalitāte var ciest uz kvantitātes rēķina.

Latvijas mūzikas ekosistēmas īpatnības: mazs tirgus, lielas ambīcijas

Atšķirībā no valstīm ar miljoniem potenciālo klausītāju, Latvijā mūzikas tirgus ir mazs. Tas nozīmē, ka:

• klausīšanās skaitu
  
• straumējumu rādītājus
  
• auditorijas veidošanos

ietekmē ļoti ierobežots cilvēku skaits. Pat ļoti kvalitatīva mūzika var palikt nepamanīta algoritmu dēļ, jo sākotnējais klausījumu daudzums nepietiek, lai tā tiktu tālāk ieteikta.

Taču šī mazuma izjūta var būt arī priekšrocība – kopienas veidojas ciešas, sadarbības organiskas, un klausītāji bieži atbalsta savējos.

Vai risinājums ir “spēlēt algoritmu spēli”?

Daļa mākslinieku izvēlas šo ceļu – izprast platformu dinamiku, analizēt statistiku un radīt saturu, kas ir algoritmiskā ziņā efektīvs. Tas var nest rezultātus, taču rada bīstamu risku, ka mūzika kļūst par produktu, nevis mākslu.

Citi izvēlas pretējo – ignorēt algoritmu priekšrakstus un koncentrēties uz mūzikas kvalitāti, dzīvajiem koncertiem, sadarbībām un kopienas veidošanu. Šāda pieeja var būt lēnāka, bet ilgtermiņā tā veido stabilāku, lojālāku auditoriju.

Reālā atbilde, iespējams, atrodas starp abām pieejām: saprast algoritmu kā rīku, nevis kā noteikumu.

Noslēgumā: algoritms nav ienaidnieks, bet arī ne glābējs

Mazajiem Latvijas māksliniekiem algoritmi nav ne draugs, ne ienaidnieks – tie ir vide, kurā jāspēj orientēties. Algoritmi var palīdzēt atrast auditoriju, kas nekad agrāk nebūtu sasniedzama, bet tie var arī padarīt mākslinieku neredzamu, ja viņš neatbilst platformu ritmam.

Izšķirošais faktors galu galā ir cilvēks, kurš rada mūziku:

• viņa balss,
  
• viņa neatkārtojamais skanējums,
  
• viņa attiecības ar klausītājiem.

Rīgā un Latvijā šodien dzimst mūzika, kas ir dziļi personiska, nenogludināta un patiesa. Ja algoritmi spēj to pacelt – lieliski. Ja nespēj – vietējā kopiena joprojām ir pietiekami spēcīga, lai to sadzirdētu.