Pēdējo gadu laikā Latvijas populārajā mūzikā ir manāma izteikta tendence atgriezties pie saknēm. Ja agrāk folklora daudziem šķita saistīta ar tradīcijām, skolas Dziesmu svētkiem vai muzeju dūmakaino pagātni, tad šodien tā tiek interpretēta kā dzīva, mūsdienīga un stilistiski drosmīga valoda. Mūziķi meklē ne tikai melodijas, bet arī stāstus, dzīves ritmus un skaņu attieksmes, kuras glabājas kolektīvajā atmiņā.
Viens no spilgtākajiem šīs kustības simboliem ir apvienība Tautumeitas, kas ar savu ekspresīvo vokālu, vizuālo tēlu un producēšanas pieeju ir parādījusi, ka tautas mūzika var būt modernāka par moderno. Tomēr viņas nav vienīgās — šī tendence rezonē arī citos popa, indie, elektronikas un pat hiphopa projektos.
Kāpēc tieši tagad, digitālajā laikmetā, tautas mūzika atgriežas kā iedvesmas avots? Atbilde slēpjas kultūras psiholoģijā, identitātes meklējumos un mūsdienu skaņas estētikā.
Paaudžu cikliskums: no atteikšanās līdz atgriešanās brīdim
Mūzikā vienmēr pastāv kustība starp jauno un seno. Pēc padomju laika daudzi jauni mūziķi centās distancēties no “latviskuma” kā uzspiesta naratīva. Popmūzika pārņēma Rietumu žanru struktūras – sākot no roka līdz hiphopam, bet tautas mūzika palika savu festivālu, folkloras skolotāju un tradicionālo kopu laukā.
Tomēr paaudzes mainās. Šodienas jaunie mūziķi nav auguši ar obligātu ideoloģisku “tautiskuma” slodzi. Viņiem tas nav pienākums — tas ir radošs materiāls. Tieši šis brīvības aspekts ir ļāvis tautas mūzikai atgriezties kā stilistisks instruments, nevis ideoloģisks simbols.
Jaunais latviešu klausītājs arī vairs nemeklē identitāti tikai ārpusē — globalizācijas un interneta laikmetā interese par “savējo” kļūst par pašidentifikācijas formu. Vecās melodijas, balsu harmonijas un ritmi kļūst par veidu, kā radīt unikālu, neatdarināmu skanējumu, kas nepakļaujas starptautiskām kopijām.
Tautumeitas kā jaunā folkloras estētikas platforma
Tautumeitas ir spilgtākais piemērs tam, kā iespējams apvienot tautas mūziku ar popa un elektronikas estētiku, nezaudējot ne vienu, ne otru. Viņu mūzikā dzirdams:
- daudzbalsīgs, spēcīgs vokāls,
- tradicionālas balss novibrācijas un ornamentikas,
- dabas, sievišķības un rituāla tēli,
- ritmiski elementi, kas nāk no rotācijas, darba dziesmām un deja ritmiem.
Tomēr svarīgākais ir tas, kā viņas to dara.
Tautumeitas necenšas folkloru rekonstruēt kā muzeja eksponātu. Viņas to reinterpretē: producēšanā tiek izmantoti mūsdienīgi bungu skaņu slāņi, sintezatori, telpiskā reverberācija, bet uz skatuves — spilgts, teatrāls tēls, kas iedvesmo ne tikai klausīties, bet arī piedzīvot.
Šī kombinācija padara folkloru seksīgu, dzīvu un šodienīgu.
Popkultūras interese par rituālu, saknēm un dabiskumu
Mūsdienu popkultūrā arvien biežāk izskan vēlme pēc patiesuma. TikTok ātrā ritma, digitālo filtru un algoritmu kultūrā cilvēki nogurst no mākslīgas perfekcijas. Tautas mūzika, savukārt, piedāvā balss nepilnību, elpas klātbūtni, ķermeniskumu un sajūtu, ka dziesma ir radusies no dzīves, nevis studijas.
Šī tendence sakrīt ar citām kultūras kustībām:
- interese par amatniecību,
- dabas tuvuma atgūšanu,
- lēnāku dzīves tempu,
- vietējās identitātes atiprināšanu.
Mūsdienu popmūzika pēc būtības sāk atkal kļūt par cilvēciski siltu pieredzi, kurai folklora dabiski atbilst.
Kā folkloras elementi ienāk mūsdienu popa struktūrā
Atgriešanās pie tautas motīviem nenozīmē vienkāršu melodiju pārņemtību. Tie tiek ieausti producēšanā, nevis tikai kompozīcijā.
Raksturīgie elementi:
- Vokālās cirkulārās harmonijas — vairākas balsis kustas paralēli, veidojot rezonējošu skaņas kopumu.
- Rituāla ritms — atkārtojumi veido transveida plūdumu, kas popa kontekstā piešķir hipnotisku enerģiju.
- Dabiskie instrumenti (kokles, stabules, bungas) tiek miksēti ar sintezatoriem un elektroniskām faktūrām.
- Tekstu poētika ir netieša, simboliska, asociatīva, nevis stāstoša.
Rezultāts nav “folklora popa stilā” — tas ir jauns latviešu skanējuma hibrīds.
Kas šobrīd notiek Latvijā: plašāks atdzimšanas vilnis
Tautumeitas nav vienīgās, kas izmanto šo estētiku. Arvien vairāk mākslinieku pievēršas folkloras tēliem vai skaniskajām struktūrām:
- mūsdienu indie un alternatīvās scēnas projekti izmanto lauku tēlus un dabas metaforas,
- elektroniskie producenti ievij sampotus no tautas ierakstiem,
- hiphops pievēršas zemes, identitātes un piederības jautājumiem.
Rīga nav vienīgais centrs — šī kustība bieži sākas reģionos, kur identitātes saikne ar dabu un tradīcijām ir jūtamāka.
Kāpēc tautas mūzika atgriežas tieši tagad?
Ir vairāki iemesli:
- Paaudžu psiholoģija — globalizācijas izraisītā identitātes difūzija rada vēlmi atgriezties pie “savējā”.
- Digitālā noguruma efekts — cilvēki meklē skaņu, kas nav veidota algoritmu algoritmiem.
- Kultūras pašapziņas pieaugums — Latvija vairs nejūtas mazāka vai “perifēra”.
- Spēja integrēt tradīciju bez pienākuma — jaunie mūziķi var izvēlēties, nevis pildīt prasības.
Noslēgumā: folklora nav pagātne, tā ir valoda nākotnei
Mūsdienu popmūzikas atgriešanās pie tautas mūzikas nav nostalģisks solis. Tā ir kreatīva pašidentitātes atgūšana. Apvienība Tautumeitas ir parādījusi, ka folkloras spēks nav tikai vēsturē — tas ir enerģijā, kas rodas, kad balss un ritms savienojas ar ķermeni, kopību un pašapziņu.
Folklora nav jāatdzīvina — tā vienkārši jāuzklausa citā gaismā. Un šobrīd Latvijā tā skan skaļāk un pārliecinātāk nekā jebkad pēdējos gados.